Bez tēmas

Lietu glabāšana ar nodomu „ja nu ievajagas”

Pats galvenais iemesls, kāpēc cilvēki saglabā savas nevajadzīgās mantas, ir doma, ka kādreiz šīs lietas varbūt būs vajadzīgas un noderīgas: „Es taču nevaru to mest prom, jo noteikti kādu dienu tas būs vajadzīgs.”

Protams, ir jāpatur nepieciešamais priekšmetu daudzums, ko cilvēks lieto regulāri, bet vai tiešām būs vajadzīgas visas tās mantas un lietas, kas ir sakrājušās vairāku desmitu gadu laikā?

„Kurš gan to var paredzēt?” tu atbildi, atceroties visas tās reizes, kad kaut ko izmeti, bet pēc tam nonāci pie secinājuma, ka tās patiešām šoreiz būtu bijušas noderīgas.

Gribas piebilst, ka, glabājot visas lietas tai reizei „ja nu gadījumā pēkšņi ievajagas”, ikviens no mums apliecina, ka cilvēkiem trūkst ticības rītdienai un arī turpmākai nākotnei. Tu tikai radi pats savu realitāti ar domām, kādas konkrētajā brīdī ir, t.i., ja tu bažījies, ka izmestā lieta kādreiz būs nepieciešama, tad diezgan droši arī var apgalvot to, ka drīz vien šī lieta patiešām būs vajadzīga, lai arī cik dīvaini tas neizklausīties.

Tu izsauksies: „Es taču zināju, ka man šī lieta kādreiz noderēs!”, bet patiesībā tu varēji šo vajadzību novērst, ja vien domātu citādi. Svarīgi piebilst, ka tu pats radīji nepieciešamību, jo ticēji, ka manta kādreiz būs vajadzīga.

Ja tev ir daudz krāmu un citu lietu, kurām esi pieķēries tieši tāpēc, ka šādi domā, tad tu Visumam sūti vēstījumu, ka netici tā spējai nodrošināt jūs ar visu nepieciešamo, tāpēc vien arī turpmāk tu jutīsies nedrošs un neaizsargāts par savu nākotni. Par šo tematu ir vērts padomāt pilnīgi nopietni ikvienam no mums.

Nevajadzētu arī pārlieku atbrīvoties no nevajadzīgām mantām, kas ir dārgas, jo vēlāk var rasties vajadzība pēc šīm lietām, kas var novest pie liekiem izdevumiem, toties atceries, ka vienmēr pastāv iespēja laimēt naudu kādā no tuvākajiem kazino, kas atvieglos jaunu šo mantu iegādi.

Nereti tā nav tikai tava nākotne vien, par kuras nodrošinātību tu esi tik norūpējies. Tu vari no sirds vēlēties kādam palīdzēt citiem vajadzības brīdī. Šādā gadījumā tu uzglabā pilnīgi visu ar nodomu „gadījumam, ja kādam citam tas būs vajadzīgs.” Tu krāj lietas un dažādas mantas un dari to citu cilvēku labā, kurus varbūt tu pat vēl nepazīsti, un domā par tādām situācijām, kuras varbūt nemaz arī nekad neradīsies un nenotiks.

Turpmāk apskatīsim spilgtākos un labākos piemērus no sērijas „tas varētu kādu dienu noderēt; ja ne man, tad vismaz kādam citam”: 1) pieliekamais, kurš pilnībā piekrauts ar tukšām pudelēm, olu iepakojuma kastēm, margarīna kārbām un tamlīdzīgām mantām, no kuriem nekas nav bijis nepieciešams apmēram jau 10 gadus; 2) seši akvāriji, kurus 10 gadus mājas bēniņos glabāja vīrietis, kam zivis nemaz nepatika; 3) liela rotaļu istaba, kura ir piepildīta ar bērnu mantiņām, kuras tika glabātas meitas – lesbietes – bērniem ar nodomu „ja viņa tomēr mainītu orientāciju, apprecētos ar vīrieti un viņiem būtu bērni”. Šeit varētu nosaukt  pat ļoti daudz piemēru.

Tas ir ļoti lieliski un apsveicami, ja tu pilnībā izproti savu lomu nevajadzīgo mantu jucekļa rašanās procesā. Tavs lēmums tikt no tiem vaļā apturēs turpmāko lieko mantu uzkrāšanos.

Atļaut mantām aiziet prom no tevis nozīmē saprast, ka vai nu vajadzības brīdī un vajadzības vietā vienalga uzradīsies jaunas mantas un vai nu tās tiešām nekad nebūs vajadzīgas. Šeit labi iederētos kāds modelis, ko var un kuru vajadzētu apgūt pilnīgi ikviens no mums: „Jo labāk iemācīsieties ticēt, ka dzīve pati par mums parūpēsies, jo vairāk tā par mums tiešām rūpēsies!”